Miegs un sapņi

Kas būtu, ja sapņi nebūtu mistiska mīkla, bet gan dzīva prāta laboratorija? Savā darbā “Miegs un sapņi” 19. gadsimta eksperimentālās psiholoģijas celmlauzis Alfrēds Morī veic aizraujošu izpēti par to, kas notiek, kad apziņa vājinās: sapņu rašanās, tēlu secība, atmiņas loma, hipnagogiskas ilūzijas, murgi, mēnessērdzība, ekstāze, hipnotisms, apreibums, delīrijs… Nekas netiek atstāts nejaušībai. Kā nenogurdināms pats sevis vērotājs Morī atkārtoti veic eksperimentus un sniedz precīzus aprakstus (izraisītas pamošanās, sensorie stimuli miega laikā, atbilstības starp īstām sajūtām un sapņu ainām), lai atklātu sapņošanas mehāniku un tās ciešās saites ar ķermeni, maņām un atmiņu. Lappusēm ritot, izplūst robežas starp sapni, neprātu un ģenialitāti: prāts asociē caur līdzskaņu un skanējuma līdzībām, pastiprina iespaidus, rada ticamas halucinācijas un dažkārt atklāj aizmirstas atmiņas. Skaidrs, metodisks un bieži pārsteidzošs šis klasiķis savij psiholoģiju, fizioloģiju un aizraujošus liecības stāstus dialogā. Ikvienam, kas apšauba iztēli, apziņu vai nakts noslēpumu, šis darbs ir pamata, drosmīgs un pārsteidzoši mūsdienīgs — tas jāuztver kā zinātnisks un intīms piedzīvojums, kurā sapnis iemācās runāt.